Pievienotās vērtības nodoklis jeb PVN ir patēriņa nodoklis, kas iekļauts lielākās daļas preču un pakalpojumu cenā. Uzņēmumi to iekasē, pārdodot, pēc tam nodod nodokļu iestādei, un lielākajā daļā gadījumu viņi var atskaitīt PVN, ko ir samaksājuši par saviem uzņēmējdarbības pirkumiem. Vienkāršā valodā sakot, PVN parasti maksā galīgais patērētājs, pat ja uzņēmumi rūpējas par iekasēšanu un deklarēšanu.
PVN ir viens no galvenajiem veidiem, kā valdības iegūst ieņēmumus, un tas ir iekļauts ikdienas cenās. Tā izpratne palīdz lasīt rēķinus, salīdzināt cenas un atdalīt nodokļa uzlikumu no uzņēmuma pamatdarbības rezultātiem. Tas ir svarīgi arī tāpēc, ka PVN nav tikai uzraksts uz kvītis: juridiskais rezultāts var atšķirties pēc valsts un darījuma veida, tāpēc viens un tas pats vārds dažādās sistēmās var norādīt uz atšķirīgiem uzskaites vai atbildības noteikumiem. ES kontekstā PVN ir arī nozīmīgs valsts ieņēmumu instruments un saskaņota politikas joma, pat ja nacionālā īstenošana joprojām atšķiras.
Latvija, Lietuva, Igaunija, Somija un Zviedrija var izmantot dažādas vietējās etiķetes, iesniegšanas sistēmas, tarifu noteikumus, atbrīvojumus vai piekļuves noteikumus PVN saistītiem ierakstiem. Drošākais skaidrojums ir paļauties uz attiecīgo nacionālo nodokļu iestādi par precīzu juridisko regulējumu katrā valstī.
